Blēņu konkurss - Nerātņa veiksmes stāsts

Kad vēl negāju skolā, mamma man neļāva vienam nekur iet ārpus mūsu mājas pagalma. Bet vienu dienu lielie puikas sadomāja iet uz upīti zivis makšķerēt. Arī mans vecākais brālis bija sastiepis pilnu māju ar nēģiem – saldētavā vairs vietas nebija. Ar ko es sliktāks? Pie upes gāja jautri, un laiks pagāja nemanot.

Kad sataisījāmies iet mājās, jau tuvojās vakars. Protams, ka mamma bija dusmīga un nobēdājusies, jo izmeklējusies mani pa malu malām. Mana mamma ir skolotāja, tāpēc arī mājās ar žagariem pakaļ neskraida, bet izmanto bērnu audzināšanā, pēc pašas domām, pedagoģiskas metodes. Šoreiz viņai šķita, ka lielākais morālais sods, ko viņa man var piešķirt par nepaklausību, ir diskvalifikācija no galda tajā brīdī, kad tur parādījās saldais ēdiens - peldošās salas!!!

Nevienam ģimenē nebija noslēpums, ka man ļoti garšo saldumi un viss, kas ar to saistīts. Vēl, aizejot gulēt, man sapnī rādījās zālēm aizaugusī upīte un pa ūdens virsu peldošās salas ar visu šķīvi....

Pienāca rīts, un burvīgās “salas” man sāka aizmirsties, bet ne pārējiem ģimenes locekļiem. Citam pēc cita viņiem konstatēja salmonelozi, ko bija dabūjuši no olām, no kā taisīja saldo. Visbēdīgāk klājās mammai, kura gandrīz mēnesi nogulēja slimnīcā Rīgā, nokritās svarā un vēl ilgi pēc tam staigāja bāla un vāja. Ārsts viņai parakstīja arī speciālu diētu, un mamma nedrīkstēja pat paskatīties un daudzām garšīgām lietām, lai tikai varētu pilnībā izārstēties.

Stāsta morāle: nesodiet savus bērnus par nerātnībām, citādi sods var skart jūs pašus!